Aktualitātes

22. Maijā, 2017

Akadēmisko prasmju sasniegumu testi kā jauns skolēnu marginalizācijas un izstumšanas instruments

Akadēmisko prasmju sasniegumu testi kā jauns skolēnu marginalizācijas un izstumšanas instruments

Notiek tieši tas, ko paredzējām un no kā baidījāmies – ka jau esošie sasniegumu testi (DIBELS un LMST) tiks izmantoti, nevis lai objektīvi noteiktu skolēnu akadēmisko prasmju līmeni un līdz ar to speciālās vajadzības, g-k specifiskus mācīšanās traucējumus, un uzsāktu intensīvu un nekavējošu palīdzību skolā, bet gan lai marginalizētu un izstumtu šos skolēnus no parastajām skolām, iesakot viņiem doties uz skolām, kurās ir licencētas mācīšanās traucējumu klases vai pat speciālājām internātskolām skoleniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Tā, piemēram, Rīgas Centra humanitārā vidusskola 2. klases skolēnam, kura lasīšanas un rakstīšanas prasmes ir attiecīgi 2 un 3 percentilē (kas nozīmē ārkārtīgi vājas prasmes – atrašanos starp 2 un 3 procentiem vājāko skolēnu no testētajiem), nevis uzņemas kaut kādu atbildību un steidzīgi metas skolēnam palīdzēt, bet vienkārši nosaka – mūsu skolā kodēto programmu nav. Tā ir norāde, ka zēna vacākiem tāda ir jāmeklē.

Citā – neidentificētā skolā – pēc kāda no testiem (māte pat nezina, kura, jo viņai nav iedots rakstisks testēšanas izvērtējums) psihologs pasaka – jūsu dēls atpaliek no sava vecuma normas par 1,5 gadu, viņam ir jāiet uz citu skolu, mūsu skolai viņš neder. Atkal – nevis skolas administrācija psihologa informēta un vadīta uzņemas atbildību par to, kas līdz šim mācību procesa nav noticis, un sāk puisim palīdzēt, bet gan izmanto sasniegumu testu kā alibi, lai apstiprinātu zēna neatbilstību esošajai skolai.

Un trešais gadījums – kāda nelielā piejelgavas skolā, kurā ir kopā 9 skolēni un ir licencēta mācīšanās traucējumu programma – tātad klasē ir būtiski lielāki līdzekļi skolotāju pieejamībai, vienīgajam zēnam, kuram ir noteikti mācīšanās traucējumi, skolas atbalsta personāls tagad, beidzot 4. klasi, iesaka doties uz kādu Rīgas speciālo internātskolu skolēniem ar vidēji smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Viņi saka mātei – kā gan viņš tiks līdzi citiem 5. klasē ar savu vājo lasīt un rakstīt prasmi, lai dabū komisijas atzinumu par garīgo atpalicību, pamācās pāris gadus pēc programmas skolēniem ar garīgas attīstības traucējumiem un tad jau to diagnozi vēlāk komisija arī noņems.

Kas par vājprāta murgiem – skola ar visu atbalsta personāla lielo pieejamību nav iemācījusi zēnam labāk lasīt, nav zēnam pat mēģinājusi iemācīt lietot datoru, lai kompensētu vājo rakstīt prasmi, bet nu iesaka izvelēties garīgo atpalicību kā mācību sasniegumu uzlabošanas metodi? Un to saka atbalsta personāls? Jautājums, ko tad VISC māca un rekomendē saviem speciālistiem? Ko dara pedagoģiski medicīniskās komisijas – pēc pieprasījuma izraksta ceļazīmes uz valsts labi apmaksātam institūcijām, manipulējot ar skolēna izpētes datiem – šajā gadījumā – pierakstot garīgo atpalicību zēnam ar normālu intelektu?

Kur ir kaut kāda komisiju darbinieku un nozares profesionāļu – psihologu un logopēdu - atbildība un godaprāts kopumā? Vai viņi tiešām var manipulēt pat objektīvu datus un faktus par skolēnu, ja skola šādu scenāriju mātei iesaka kā reālu un labāko savam bērnam? Un kopš kura laika mācīšanās pēc atvieglotas programmas, kāda tā ir garīgas atpalicības klasēs, dod iespēju skolēnam apgūt to pašu, ko standarta mācību programmā? Vieni nozares un profesionāļu meli un manipulācijas, lai dabūtu pustukšajās, bet labi finansētajās speciālajās skolās jaunus klientus. Un pat visi objektīvie sasniegumu testi, kurus akadēmiskās vides pārstāvji izstrādāja iepriekšējā un turpinās izstrādāt jaunajā struktūrfondu apguves periodā, padarīs korumpētu un sliktu sistēmu tikai sliktāku, jo  ieliek tās rokās vairāk instrumentu, ar kuriem marginalizēt bērnus un izdarīt spiedienu uz vecākiem. Nevis objektīvi novērtēt skolēnu mācību sasniegumus un tad ātri un efektīvi strādāt pie to uzlabošanas, kāds vismaz teorētiski ir visu sasniegumu testu izstrādes mērķis citās valstīs un kas tāds vismaz bija arī Latvijā.

Tātad nākamajos gados pētnieki strādās pie nākamā posma DIBELS un citiem testiem, lai vairotu speciālistu privātprakšu iespējas pelnīt vairāk, jo VISC pat nenorāda, kurs šos testus var veikt par valsts finansējumu, un vēl niknāk nošķirtu jebkuru, kurš ir zem vecuma normas, mēģinot viņu institucionalizēt speciālajās skolās vai klasēs, nevis analizēt un uzlabot apmācības kvalitāti tur, kur konkrētais skolēns atrodas. Kāda vismaz teorētiski arī pēc IZM un VISC teiktā ir šo testu jēga.