Aktualitātes

15. Maijā, 2017

IZM un VISC ierēdņi maldina tiesu. Tiesa skolēnam pieprasa atzinumu, ko valsts iestāde nekad nevienam nav izsniegusi

2013. gadā kāda Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas (RVVĢ) audzēkņa vecāki, kuru dēlam jau 2. klasē bija noteikta disleksija un disgrāfija, vērsās administratīvajā rajona tiesā, jo RVVĢ (toreizējā direktore Sandra Sīle) un Rīgas Dome (RD), kuras pienākums ir nodrošināt izglītību Rīgā dzīvojošajiem bērniem un jauniešiem, atteicās izstrādāt jaunietim individuālo izglītības plānu, lai kaut nedaudz mazinātu diskriminējošo situāciju skolā, ko radīja RVVĢ pedagogu atteikšanās attiecās jaunietim nodrošināt to atbalstu, ko viņš bija saņēmis pamatskolā un par kuru skolu rakstiski bija informējuši jaunieša vecāki.

Tiesa visās instancēs, balstoties uz Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) un Valsts izglītības satura centra (VISC) ierēdņu atzinumiem, uzskatīja, ka jaunietim nav tiesību uz individuālu izglītības plānu, kamēr viņš nav saņēmis atkārtotu pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumu par savu disleksiju un disgrāfiju.

Mudītei Reigasei un Igoram Buķim-Fleitmanim kā valsts pārvaldes iestādes – VISC, kuras viena no funkcijām ir koordinēt atbalsta sistēmas darbību, lai nodrošinātu izglītības ieguvi izglītojamajiem ar speciālām vajadzībām, ierēdņiem, un toreizējai IZM valsts sekretārei Sandai Liepiņai, kas IZM atzinumu tiesai parakstīja, bija jāzina un, kā tas vēlāk pierādījās, viņi zināja, ka valsts pedagoģiski medicīniskā komisija šādus  atzinumu vispār nesniedz. Taču, neraugoties uz minēto, viņi atzinumā tiesai apgalvoja pretējo – pedagoģiski medicīniskā komisija ir tiesīga sniegt šādu atzinumu un tas ir pat nepieciešams, lai konkrētajam jaunietim tiktu izstrādāts un nodrošināts individuālais izglītības plāns.

Tagad, pēc divus gadus ilgušās tiesvedības, M. Reigase arī publiski vairākkārt ir norādījusi, ka vidējās izglītības posmā atzinumu par speciālo izglītību valsts pedagoģiski medicīniskā komisija izsniedz tikai par šajā vecumā jauniegūtu redzes, dzirdes vai kustību invaliditāti. To apstiprina arī VISC dati par komisijas izsniegtajiem atzinumiem – atzinumi par disleksiju vidusskolā netika izsniegti ne pirms tiesvedības ar RVVĢ, ne arī tiek izsniegti tagad.

Šī situācija pierāda, ka IZM un VISC ierēdņi izglītības tiesisko regulējumu, kuram paši ir autori, piemēro katru reizi atšķirīgi, bet vienmēr tā, lai skolēns vidusskolā nesaņemtu sev nepieciešamo speciālās izglītības pakalpojumu. Vēl aizvien neviens no jauniešiem ar disleksiju Latvijā vidējā izglītībā – vispārējā vai profesionālajā – nesaņem nekādu palīdzību, lai gan pēc OECD datiem specifiski mācīšanās traucējumi ir speciālo vajadzību vislielākā grupa, kas vairumā ES valstu turpina saņemt pedagoģisku un IKT atbalstu ne tikai vidusskolās, bet arī augstskolās, visprestižākās ieskaitot.

Izglītības ministrs K. Šadurskis nekādus pārkāpumus M. Reigases un citu IZM un VISC ierēdņu darbā nesaskata.

Jaunietis, kuram RVVĢ, IZM, VISC, RD un tiesa liedza piekļuvi kaut minimālam atbalstam vidējā izglītībā, jau otro gadu studē Dānijā, kur uzrādot tikai tieši tos pašus atzinumus,  kas tika uzrādīti RVVĢ un tiesai, saņem  personālā IKT un asistīvo tehnoloģiju nodrošinājumu, kādu saņem katrs Dānijas students vai vidusskolēns ar disleksiju.  Līdzās 2. klasē pašvaldības pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinuma par disleksiju un disgrāfiju jaunietis iesniedza tiesai arī  Gow School (ASV, Ņujorkas štats) izsniegtu vērtējumu, ka viņš 2013. gadā, mācoties 11. klasē, lasīja 3. klases līmenī. Tas nevienai Latvijas atbildīgajai institūcijai nelikās pietiekams apstiprinājums jaunieša smagajai, Latvijā ar apmācību nemazinātai disleksija, lai gan puisis savulaik vairāku gadu garumā bija apmeklējis logopēdijas nodarbības pie it kā kvalificētiem Latvijas speciālistiem. Savukārt, ASV 5 nedēļu apmācības laikā jaunieša lasītprasme progresēja par vesela semestra apjomu, kas nozīmē to, ka pie labas lasītapmācības arī Latvijā viņš savu spēju lasīt būtu varējis ļoti būtiski uzlabot. Latvijas skolās tas noticis nebija. Un Latvijas izglītības sistēma netaisījās uzņemties ne mazāko atbildību par to.

 Turklāt, VISC gan toreiz – tiesvedības laikā, gan tagad atsakās nosaukt, kādi kritēriji Latvijā veido disleksiju un ar kādiem testiem tie ir nosakāmi, bet – ja nav kritēriju un to mērīšanas metožu, tad disleksija var būt jebkas un nekas. Atbildē Latvijas Disleksijas biedrībai 2013. gadā VISC kā disleksijas un disgrāfijas noteikšanas instrumentu nosauc sasniegumu testus DIBELS un LMST, bet realitātē pedagoģiski medicīniskās komisijas šos testus vispār nelieto, izmantojot tikai IQ testu, kas piesaista disleksiju tikai pazeminātam kopējo spēju līmenim, bet ne skolēna sasniegumu līmenim lasīšanas un rakstīšanas prasmēs. Turklāt VISC vadītās komisijas bagātina savu manipulatīvo specifisku mācīšanās traucējumu noteikšanu ar prasību skolēniem ar disleksiju un disgrāfiju doties pie neirologa un psihiatra, lai gan pat attiecīgie MK noteikumi neparedz medicīnas personāla iesaisti specifisku mācīšanās traucējumu noteikšanā. Arī darba grupā, kas pašreiz darbojas IZM, lai izstrādātu jaunu speciālo vajadzību institucionālo modeli, IZM  ierēdņi un LU piesaistītie specialisti atkal uzspiež specifisku mācīšanās traucējumu noteikšanu ar IQ testiem.