Aktualitātes

12. Decembrī, 2017

Redze kā disleksijas cēlonis – šarlatānisms jaunos pētījumos Francijā un Latvijas izglītības regulējumā un praksē

Pasaules vadošie disleksijas speciālisti asi vērsušies pret divu Rennas (Francija) universitātes zinātnieku “atklājumu”, ka disleksiju izraisa acs fizioloģiskās īpatnības, tāpēc disleksiju varot novērst, spīdinot acīs LED gaismu. Raivja Švarca pārstāstu “Pētījums izgaismo disleksijas iemeslus: slimību var ārstēt” oktobrī publicēja vietnē Veselam.lv un “Latvijas Avīzē”.

Disleksijas speciālistu kopienā pētījuma rezultāti tiek kategoriski noraidīti, atzīstot tos par nekompetentiem, jo pētījumā ignorētas uzkrātās zināšanas par disleksiju: pirms vairāk nekā 10 gadiem pierādīts, ka disleksiju neizraisa redzes, bet smadzeņu darbības īpatnības, ko nosaka vairāki faktori.

Marks Saidenbergs (Mark Seidenbrg), Viskonsinas Universitātes (ASV) neirozinātnieks un valodnieks, kritizējot franču pētījumu, norāda: “Kā zinātniekam, kas disleksijas izpētē veicis vairākus pētījumus, man rodas jautājums – kāpēc šo neprofesionālo rakstu publicēja Proceedings of the Royal Society B? Kā tiks mazināts tā nodarītais ļaunums?” Tāpat Saidenbergs norāda uz pētījuma zemo kvalitāti – nav pat zināms, vai pētījumā apsekotajiem 30 respondentiem ir disleksija, jo pirms pētījuma nav analizēts viņu valodas prasmes līmenis, neverbālais IQ un vārdu krājums. Jebkurā gadījumā – pētījuma grupa, kas sastāv no 30 cilvēkiem, ir pārāk maza, lai nonāktu pie ticamiem, vispārināmiem secinājumiem.

Saidenberga izteiktajai kritikai pievienojās arī Džeks Flečers (Jack Fletcher), Hjūstonas Universitātes (ASV) Psiholoģijas nodaļas vadītājs, kurš norāda: “Šis pētījums ir tāds pats kā vairums disleksijas vizuālās teorijas virzītāju gadījumos – tas izvirza teoriju par lasīšanu, lai attaisnotu kādu atklājumu par redzi. Franču pētījuma autori jauc korelāciju ar cēlonību.” Vispārējs Flečera secinājums par abu franču fiziķu necilā pētījuma ambiciozajiem rezultātiem ir šāds: “Disleksija ir smadzeņu disfunkcija, nevis tas, ko redze nodara smadzenēm” un “vairums no pētījumiem par saikni starp attēlu apvēršanu (image reversal) un disleksiju ir novecojuši. Tie tika veikti galvenokārt 20. gs. 70. un 80. gados”.

Sašutumam piekrīt arī Džo Eliots (Joe Elliott), Lielbritānija, grāmatas “Debates par disleksiju” autors. Viņš norāda, ka “pētījuma autori ignorējuši citus pētījumus, kuros secināts, ka nepastāv saistība starp acs fizioloģiju un disleksiju. Tā vienkārši ir slikta zinātne.” Eliots, kurš pētījis disleksijas atšķirību no citiem lasīšanas traucējumiem, apgalvo: “Realitātē nemitīgi parādās dažādas teorijas. Taču idejas, kā mazināt disleksiju, tās nesniedz. Redzes speciālisti jau daudzreiz mēģinājuši mani pārliecināt, bet viņu apgalvojumi, ka tas ir lasīšanas traucējumu/disleksijas izskaidrojums, vienmēr ir beigušies ne ar ko.”

Diemžēl nozares speciālisti un izglītības ierēdņi Latvijā ir tikpat dziļi iestiguši disleksijas kā redzes problēmas disko ērā, nespējot tikt no tās ārā, pilnībā ignorējot to, kas atklāts disleksijas izpratnē pasaulē pēdējos 40–50 gados. Viens no nedaudzajiem atbalsta pasākumiem skolēniem ar disleksiju un lasīšanas traucējumiem, kas klasificēti kā mācīšanās traucējumi, un noteikti tiesiskajā regulējumā, ir “Izmantot palīglīdzekļus, kas uzlabo teksta uztveri”, ar to saprotot lineālu ar caurumu un/vai krāsainas plēves uzliku tekstam. Šie atbalsta pasākumi sakņojas pārliecībā, ka skolēns ar disleksiju neredz lasāmo vārdu un tekstu, un, ja vien viņam to palīdzēs saskatīt, tad viņš to izlasīs. Šis kļūdainais pieņēmums balstīts, pirmkārt, nozares speciālistu ticībā jau daudzas desmitgades atspēkotajam pieņēmumam, ka disleksiju izraisa redzes problēmas. Otrkārt, arī uz Latvijas nozares speciālistu apzinātu pretestību personālo informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) izmantošanai skolēniem ar disleksiju, lai gan IKT ir vienīgais veids, kā kompensēt disleksiju. Latvijas Disleksijas biedrība IZM un Saeimas Izglītības komisijai neskaitāmas reizes norādījusi uz šo absurdu, bet ierēdņi un politiķi ignorējuši pasaulē veiktos pētījumus un labo praksi, uzspiežot mūsu skolēniem ar disleksiju pilnīgi neefektīvas un nezinātniskas pieejas, stingri ignorējot efektīvās.