Aktualitātes

22. Februārī, 2018

Speciālā izglītība kā pašvaldību un speciālistu uzņēmējdarbības forma. Saeima un IZM problēmas noliedz

 

Speciālā izglītība kā pašvaldību un speciālistu uzņēmējdarbības forma. Saeima un IZM problēmas noliedz

2016. gada 30. novembrī 114 Latvijas iedzīvotāji vērsās pie mūsu valsts vadītajiem – prezidenta, Saeimas priekšsēdētājas un premjerministra, lūdzot apturēt MK noteikumus Nr. 589, kas paredz nezinātnisku, pat kaitējošu darbību veikšanu  speciālajā izglītībā par ES struktūrfondu līdzekļiem (36 milj.), tajā pašā laikā ignorējot tādu mācību materiālu un metožu izveidi, kas visā rietumu pasaulē sen atzītas par piemērotākajām skolēniem un studentiem ar specifiskiem mācīšanās traucējumiem. Šie skolēni/studenti ir lielākā  izglītības speciālo vajadzību grupa, kam nepieciešams papildus izglītības pakalpojums  un kas ir arī it kā viena no projekta galvenajām mērķa grupām. Otrs lūgums vēstulē valsts vadītājiem bija veikt steidzamas tiesiskā regulējuma izmaiņas, lai izbeigtu skolēnu un studentu ar specifiskiem mācīšanās traucējumiem klajo diskrimināciju un cilvēktiesību pārkāpumus, kas īpaši ciniski situācijā, kad iekļaujoša izglītība it kā ir Latvijas izglītības mērķis, kam tiek izmantoti milzīgi valsts budžeta un ES struktūrfondu līdzekļi.

Ne valsts prezidentam R. Vējonim, ne premjerministram M. Kučinskim apmēram 40 000 Latvijas skolēnu cilvēktiesību un izglītības kvalitātes jautājumi nelikās uzmanības vērti, pārsūtot Latvijas Disleksijas biedrībai (LDB) un 114 kolektīvā iesnieguma parakstītājiem vien kārtējo Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) atbildi. Tajā IZM ierēdņi vēlreiz pārstāsta savus argumentus, ko vecāku NVO apstrīdēja jau kopš 2012. gada, kad tika izstrādāta darbības programma “Izaugsme un nodarbinātība”, kā arī pārmetot skolēnu pārstāvjiem tādu darbību neveikšanu, kuras tie nekad pat nebija uzskatījušas par veicamām, piemēram, sniegt priekšlikumus par “autorrisinājumiem” skolēnu ar mācīšanās traucējumiem apmācībā. NVO četrus garus gadus argumentēja, ka Latvijai ir nevis jāmeklē “autorrisinājumi”, bet gan jācenšas radīt vismaz dažus no tiem mācību materiāliem un metodikām, kas citās valstīs zinātniski pierādītas kā visefektīvākās un visplašāk izmantojamās skolēniem ar specifiskiem mācīšanās traucējumiem. Vienošanās par projektu īstenošanu IZM 2016. g. decembra beigās tomēr tika parakstīta; ierēdņi panāca savu – ne ar argumentiem un situācijas analīzi, bet visa līdzdalības procesa manipulēšanu un meliem.

Speciālā izglītība Latvijā nepastāv primāri skolēnu ar speciālām vajadzībām labā un nefunkcionē viņu interesēs, bet gan ir veids, kā sevi administratīvi un finansiāli apkalpo izglītības ierēdniecība, daļa nozares speciālistu, augstskolu mācībspēku un galvenokārt – pašvaldības. Tām speciālo skolu uzturēšana un speciālo klašu licencēšana ir kļuvusi par tādu kā mikrouzņēmuma formu tā deformētākajā variantā – iespēju optimizēt izmaksas, apdalot tos, kam šīs institūcijas (skolas un klases) sākotnēji paredzētas. Šobrīd pašvaldības speciālajai izglītībai paredzēto valsts finansējumu izmanto tikai 40–70% apmērā, pārējos līdzekļus novirzot citu vietējo izglītības vajadzību finansēšanai. (Funding and Governance of Education for Children with Special Needs in Latvia: Focus on Equity, Efficiency, and Effectiveness, 2012) Tajā pašā laikā tieši Latvijas Pašvaldību savienība bija tā, kas 2016. gadā nepieļāva vismaz daļu no speciālās izglītības budžeta izmantot individuālā IKT iegādei skolēniem ar mācīšanās traucējumiem, jo tas nozīmētu kaut nelielu līdzekļu pārdali par labu skolēnam, nodrošinot praktiski izmantojamus instrumentus. Tam pašvaldības nebija gatavas. Taču šāda savu bērnu apdalīšana gan nekad nav liegusi pašvaldībām visos iespējamajos veidos sūdzēties par to, ka speciālajai izglītībai atvēlēts nepietiekams līdzekļu apjoms, vienmēr attaisnojot tās zemo kvalitāti, atpalicību, vai vispār liedzot skolēnam saņemt to izglītības pakalpojumu, kas viņam nepieciešams. No šeit minētā arī izriet likumdevēja galvenais uzdevums – mainīt Vispārējās izglītības likumu, nosakot, ka skola nevis drīkst izvēlēties, vai nodrošināt skolēnam ar speciālām vajadzībām nepieciešamo izglītības pakalpojumu, ja tai ir atbilstošais nodrošinājums, bet tai ir pienākums to darīt, izveidojot nepieciešamo nodrošinājumu. Regulējums, kas noteiktu piesaistīt finansējumu konkrētam skolēnam nevis pašvaldības licencētai programmai, izslēgtu iespēju pašvaldībai izmantot speciālās izglītības līdzekļus citam vajadzībām, kā arī dotu iespēju izmantot šo naudu tieši skolēnam, precizējot tās izlietojumu individuālajā izglītības plānā (kas realitātē joprojām netiek izstrādāts pat skolēniem speciālajās skolās un klasēs).

Skolēni ar specifiskiem mācīšanās traucējumiem speciālajā izglītībā ir īpaša grupa – tā nav ne fiziska invaliditāte, ne garīgās attīstības traucējumi, ne arī somatiska saslimšana, bet gan vienas vai vairāku akadēmisku prasmju vājums, salīdzinot ar  cilvēka kopējām spējām (IQ), kas var būt pat ļoti augstas. Tieši šajā aspektā sākas šādu skolēnu problēmas Latvijā. Visbiežāk tās ir manipulācijas ar mācīšanās traucējumu noteikšanu: tos var noteikt tikai pedagoģiski un/vai ar normētiem sasniegumu testiem. Tāpēc visiem to noteikšanā iesaistītajiem jāvienojas, kas tad ir tas līmenis, kad skolēna grūtības klasificējamas kā speciālās vajadzības. Pasaulē šāds standarts ir ļoti skaidrs: 1–1,5 standartnovirzes no vecuma normas konkrētā prasmē. Diemžēl Latvijas speciālisti un izglītības ierēdņi ieviesuši praksi, ka no mācīšanās traucējumu identifikācijas izslēdz visus skolēnus, kuriem kopējais intelekts ir vidējs vai augstāks par vidējo. Pat ja skolēnam logopēds vai psihologs jau noteicis disleksiju, tad tomēr pedagoģiski medicīniskā komisija savā atzinumā to ignorē, rakstot “mācīties pēc vispārizglītojošās programmas, izmantojot atbalsta pasākumus”. Tātad skolēnam NAV nekādas speciālās vajadzības! Rezultātā viņam pat nav tiesību pretendēt uz to papildu 84% nodrošinājumu, ko valsts vismaz teorētiski paredz katram skolēnam ar speciālām vajadzībām. Būtiski ir arī tas, ka pašreiz regulējumā noteiktie atbalsta pasākumi ir galvenokārt nezinātniski un neefektīvi, pilnībā izslēdzot personālo IKT un pat standartprogrammatūras, piemēram, teksta labošanas rīku, lietojumu. Turklāt arī spējīgam skolēnam ar mācīšanās traucējumiem ir vajadzīga papildu mācību priekšmetu skolotāju pieejamība, lai uzlabotu savas vājās pamatprasmes, kas šādu viltus atzinumu gadījumā nav iespējams.

Te arī ciešā saistība ar “ieinteresētajām pusēm”. Šī manipulatīvā mācīšanās traucējumu noteikšanas prakse turpinās arī pēc tam, kad Valsts izglītības satura centra (VISC) ESF finansētajā projektā “Izglītojamo ar funkcionāliem traucējumiem atbalsta sistēmas izveide” ir izstrādājis lasīšanas un matemātikas sasniegumu testu LMST-II un klases līmeņa lasītprasmes apguves testu DIBELS Next. Saskaņā ar IZM sacīto tie ir testi, ko izmanto disleksijas un disgrāfijas noteikšanai, bet praksē tos neizmanto pat pedagoģiski medicīniskās komisijas un iekļaujošās izglītības atbalsta centri, kas tika izveidoti šajā projektā. Pat LU speciālisti, kas paši izstrādājuši šo testus, nu tos vairs nesauc par instrumentiem, ar ko noteikt mācīšanās traucējumus. Atkal tiek norādīti tikai IQ testi, kas paredzēti cilvēka kopējo spēju, ne mācīšanās traucējumu noteikšanai. Daži no testu izstrādātājiem tos aktīvi izmanto savās privātpraksēs, iekasējot 100–130 eiro par katra testa veikšanu, lai gan projekta nosacījumi paredz nodrošināt testu bezmaksas pieejamību piecus gadus pēc projekta beigām. Arī lasītapmācības metodika nav ieviesta diez ko veiksmīgāk par šiem testiem – lai gan zinātniski pamatota metodika ir bāze tam, lai visi skolēni iemācītos lasīt pietiekami labi, tā nebija ne iepriekšējo, ne topošo struktūrfondu projektu plānos. Laikam jau efektīva, mūsdienīga lasītapmācība interesē tikai pāris vecāku organizācijas, jo daži speciālisti (atkal - eksperti bijušajos un arī jaunajos projektos) piedāvā sākumskolas vecuma bērnam privātstundas lasīšanā par 400 eiro mēnesī. Tas pierāda attieksmi pret skolēniem ar disleksiju, kā arī to, cik nezinošas ir skolas primārās akadēmiskās pamatprasmes - lasīšanas -mācīšanā, ja jau vecākiem ir jāmaksā šādas summas par to, kam būtu jābūt katras skolas pamatuzdevumam – spējai iemācīt lasīt un rakstīt visiem bērniem. Sabiedrība no likumdevēja šajā situācijā sagaida regulējumu, ko veidotu, piesaistot citu valstu speciālistus, jo vietējiem tas nav izdevies 25 gadu laikā. Regulējumā jāizveido metodoloģija skaidras un precīzas speciālās vajadzības noteikšanai, pārtraucot praksi, kad pedagoģiski medicīniskās komisijas manipulatīvi noslēpj, nevis objektīvi nosaka speciālās vajadzības.

Nākamā nozīmīgā problēma, kas jāatrisina stratēģiskā un likumdevēja līmenī, ir speciālās izglītības kvalitāte visām speciālo vajadzību grupām, bet jo īpaši skolēniem ar specifiskiem mācīšanās traucējumiem. Pedagogiem, atbalsta personālam un skolu administratoriem pat speciālajās skolās un klasēs nav pietiekamas kompetences par mācīšanās traucējumiem. Pēc 2013. gadā LU veiktā pētījuma “Latvijas Republikas speciālo izglītības iestāžu sistēmas izvērtēšana” datiem pilnīgi neviens skolēns, kas pabeidzis mācīšanās traucējumu klasi, neturpina mācības vispārējās izglītības vidusskolā. Tas pierāda, ka šīs klases, kur skolēni pamatizglītības programmu apgūst vismaz gadu ilgāk nekā parastajās skolās un vismaz teorētiski mācās 4–5 stundas nedēļā vairāk nekā viņu vienaudži, nekādu zināšanu uzlabojumu nesniedz. Protams, dīvaini, ka ne tikai IZM ierēdņi, bet arī LU izglītības pētnieku grupa nesaskata tajā lielas pretrunas, jo citur pasaulē skolēni ar mācīšanās traucējumiem mācās ne tikai vidusskolās, bet arī augstskolās, iegūstot augstākos akadēmiskos grādus jebkurā zinātņu nozarē, bet Latvijā pat ar milzīgu finansiālu ieguldījumu netiek pat līdz vidusskolai. Acīmredzot arī te pētnieki, turklāt struktūrfondu finansētā projektā, atspoguļo un atzīst par labu to, kas notiek praksē, pat nemēģinot kvantitatīvi analizēt izglītības kvalitāti šajās klasēs, samierinoties tikai ar pēc neskaidras metodoloģijas iegūtu bērnu vecāku apmierinājuma vērtējumu. Ne velti sabiedrībā ir viedoklis, ka šīs klases darbojas kā skolēnu “noliktavas”, kur viņi tiek “paglabāti” līdz pamatskolas beigām. Ļoti daudzi vecāki un skolēni ar mācīšanās traucējumiem uzlūko tās kā vietu, kur viņi tiks degradēti, nevis saņems labāku izglītību.

Šķiet, iekšējā vienošanās par to, ka skolēniem ar mācīšanās traucējumiem nav jāatrodas vidusskolā, ir ļoti vienprātīga gan IZM un pašvaldību ierēdņu, gan speciālistu organizāciju, gan izglītības teorētiķu vidū, jo divus gadus Rīgas Valsts vācu ģimnāzija, Rīgas Dome un IZM liedza jaunietim ar smagu disleksiju un disgrāfiju nepieciešamo izglītības pakalpojumu, pat maldinot tiesu, ka atzinums par šīm speciālajām vajadzībām pēc likumdevēja gribas vidusskolā ir jāatjauno. Nu VISC ierēdne, kas IZM vārdā gatavoja atzinumu tiesai, publiski ziņo, ka komisija nekad šādus atzinumus vidusskolā nav devusi un nedod. Tātad pat sevis veidotos noteikumus IZM interpretē kā nepieciešams, bet galvenais – lai skolēns nevienā gadījumā neko nesaņemtu. Tas ļauj domāt, ka patiesā IZM pārliecība ir šāda – ikviens skolēns, kurš prasa atzīt viņa specifiskos mācīšanās traucējumus, ir drauds un apgrūtinājums sistēmai, un viņa speciālā vajadzība ir jāignorē vai jāfalsificē tās neesamība.

Tikpat svarīgs un nozīmīgs ir ierosinājums likumdevējam veidot regulējuma ietvaru izglītības infrastruktūrai – individuāla lietojuma IKT nodrošinājumu un izmantošanu, kā arī digitālus eksāmenu darbus, piesaistot citu valstu speciālistus, kuru valstīs šāda kompetence un prakse pastāv. Latvijas speciālisti un ierēdņi ne tikai nav spējuši izstrādāt asistīvās programmatūras latviešu valodā, bet arī nikni bloķējuši pat plaši pieejamu standartprogrammatūras, piemēram, teksta labošanas rīku, pielietojumu, kuru prasmīgs izmantojums ir viena no būtiskākajām prasmēm jebkuram cilvēkam ar disleksiju un disgrāfiju. Latvijā tās joprojām netiek ne mācītas, ne atļautas – iepriekšējā mācību gadā visi četri jaunieši, kas centralizētajos eksāmenos izmantoja datorus, darīja to bez teksta labošanas rīkiem. Tātad –  datori tikai ar rakstāmmašīnas funkcijām un - tikai dažiem, kas pilnīgi noteikti nav skolēni ar mācīšanās traucējumiem, bet gan tikai tie, kas uz CE laiku salauzuši vai samežģījuši roku vai pirkstu.  Šī kliedzošā atpalicība un diskriminācija, kas izriet no paša VISC sniegtajiem datiem, gan neliedza Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājai I. Viņķelei 2017.g. 31. janvāra sēdē apvainot LDB pārstāvi melošanā, kamēr VISC direktoram G. Catlakam nepietika drosmes un godīguma pateikt, ka, jā, tie ir tieši VISC dati un ka VISC principā neuzskata datoru un pat standartprogrammatūras lietojumu par pieļaujamu Latvijas skolās. Tieši tāpat kā visas šajā rakstā norādītās problēmas nelikās rīcības vērtas nevienam citam no šīs Komisijas pārstāvjiem, lai arī LDB pārstāve pie katras no norādītajām problēmām norādīja arī tās iespējamo risinājumu, kas, turklāt, jau vairāk nekā 10 gadus ir regulāri komunicēts gan Saeimai, gan IZM.