Dalība IZM darba grupā par atbalsta pasākumu piemērošanu centralizētajos eksāmenos skolēniem ar īpašām un speciālām vajadzībām
Pēc biedrības Pro Futuro iniciatīvas Valsts sekretāru sanāksmē (11.06.2009) IZM oktobrī – novembrī sasauca darba grupu, lai izstrādātu grozījumus MK Noteikumos Nr. 395 „Noteikumi par centralizēto eksāmenu saturu un norises kārtību”, kas noteiktu atbalsta pasākumu piemērošanu centralizētajos eksāmenos skolēniem ar īpašām un speciālām vajadzībām.
Darba grupas sastāvā bija deviņi IZM un VSIC pārstāvji un desmit NVO, skolu un profesionālo asociāciju pārstāvji. Tika izskatīti 2 galvenie atbalsta pasākumu piemērošanas varianti: 1) skolas līmeņa, kur skolēna sistemātiska pedagoģiska izvērtējuma un mācību darba individualizācijas un diferenciācijas ceļā jau savlaicīgi (vēlams 10.kl. rudens semestrī) tiek noteikti atbalsta pasākumi, kas ir sasitoši arī centralizētajos eksāmenos; 2) atbalsta pasākumus nosaka pedagoģiski medicīniskā komisija (PMK).
Pirmo variantu atbalstīja Pro Futuro, Latvijas Jaunatnes padome, LU pārstāve D.Nīmante un Veselības ministrijas pārstāve M.Forstmane, arī Latvijas Pilsoniskās alianses pārstāve I.Šimanska, atsaucoties uz Valsts Kancelejas vadītājas G.Veismanes ieteikumu, ka visiem ar skolēnu saistītiem lēmumiem ir jātiek pieņemtiem maksimāli tuvu skolēnam, t.i. skolā.
Otro variantu atbalstīja visi pārējie darba grupas locekļi – visi IZM un VISC pārstāvji. Pēdējā darba grupas sēdē kā deux ex machina parādījās Latvijas Studentu apvienība (LSA), kura teicami „piesedza” IZM un VISC vēlmi maksimāli ierobežot atbalsta pasākumu pieejamību skolēniem ar īpašām vajadzībām, savā atzinumā pieprasot, ”ka atzinumu par to, vai izglītojamajiem nepieciešami atbalsts pasākumi centralizēto eksāmenu kārtošanai, ir jāpieņem neatkarīgai medicīniskai komisijai..” (pasvītrojums mans E. B.). Jau terminoloģijas lietojums norāda, ka LSA nav izpratnes ne par to, ka speciālas un īpašas vajadzības savā absolūtajā vairākumā nav medicīniskas problēmas un ka Latvijā vispār nav šādu komisiju. LSA, kas nebija iekļauta darba grupā un nepiedalījās tās darbā (kā arī nav zināms, vai tā pārstāv kādu mēŗka grupas jaunieti), atzinumā, tieši tāpat kā darba grupas lēmuma pieņemšanā kopumā, dominēja viedokļi, ne zināšanas un informēta viedokļa veidošana par izskatāmo jautājumu.
Diemžēl arī Latvijas Lauku forums un Latvijas Logopēdu asociācija balsoja par PMK variantu. Šis lēmums parāda, ka IZM un profesionālās organizācijas un skolas pilnībā tic un atbalsta medicīniski diagnostisko, ne pedagoģisko, modeli. Pedagoģiskais modelis nozīmē skolu pienākumu un atbildību nodrošināt saviem skolēniem piemērotāko pedagoģisko darbu. Žēl, ka arī Latvijas Lauku forums pozicionēja lauku skolu skolotājus kā nespējīgus saprast savu skolēnu pedagoģiskās vajadzības un sniegt viņiem savlaicīgu, kompetentu un sistemātisku palīdzību.
Medicīniski diagnostiskais modelis (tāpat kā segregētas speciālās skolas un klases) ir padomju izglītības mantojums. To mūsdienās vairumā attīstīto valstu (Norvēģija, Zviedrija), arī jau Lietuvā, ir aizvietojis pedagoģiskais modelis – papildus apmācība un atbalsta pasākumi tiek noteikti, balstoties uz skolēna akadēmisko sniegumu vai standartizētiem akadēmisko prasmju testiem, piem., g-k lasīšanas testu. Lēmums par papildus apmācību un atbalsta pasākumiem tiek pieņemts skolas līmenī pēc skolēna, viņa vecāku vai priekšmetu skolotāju ierosinājuma. Atbalsta pasākumu noteikšanai netiek izmantot kognitīvie testi, jo tie nenosaka specifiskus mācīšanās deficītus, tikai kopējo intelekta līmeni.
Pēc daudzu pasaules valstu pētījumiem un prakses var uzskatīt, ka vismaz 10% skolēnu ir specifiski mācīšanās traucējumi. Specifiski mācīšanās traucējumi ir tikai cilvēkiem ar pilnvērtīgu intelektu; tie ir vienādi bieži sastopami visās kognitīvo spēju grupās. Latvijā tie praktiski netiek noteikti, un skolēni ar tiem nesaņem sistemātisku palīdzību.
Pro Futuro atsaucās gan uz OECD pētījumu datiem, kas norāda, ka vismaz 20-25% 15-gadīgo jauniešu, kas pēctecīgi kļūst par vidusskolēniem, ir ļoti vājas akadēmiskās pamatprasmes un ka viņiem vajag nodrošināt savlaicīgu un sistemātisku palīdzību, gan uz to, ka Latvijā nav valīdu, standartizētu testu, lai noteiktu specifiskus mācīšanās traucējumus (to nevar izdarīt ar vienīgo Latvijā standartizēto kognitīvo testu), tāpat nav standartizētu akadēmisko prasmju testu. Valsts pedagoģiski medicīniskā komisija līdz šim praktiski nav strādājusi ar vidusskolas vecuma jauniešiem. Nav datu par PMK vidusskolēniem pēdējā mācību gadā izsniegtajiem atzinumiem. Valsts PMK tādus izsniegusi 28 vidusskolas vecuma skolēniem. Komisija nekad līdz šim nevienam skolēnam (jebkurā vecuma grupā) nav noteikusi konkrētus atbalsta pasākumus un, treškārt un galvenokārt, nav skaidrs, vai komisijas atzinums ir saistošs skolai – tā to var pilnībā ignorēt un tam neseko nekādas konsekvences. Komisijas atzinums ir formāls – tas neietver konkrētas rekomendācijas, tikai nosauc speciālās programmas kodu, komisija un VISC darbinieki neveic nekādu skolēna interešu aizstāvību un darbu ar skolām, konsultējot tās par skolēna vajadzībām un veicinot specifisku pedagoģisku pieeju nodrošināšanu. Komisija visu šo darbu pilnībā atstāj vecāku ziņā.
Tāpat PMK atzinumam ir zems statuss (tas ir un tiek uztverts kā ļoti stigmatizējošs) skolēnu un viņu vecāku vidū; to kā variantu pat neapsver lielākā daļa skolēnu ar specifiskiem mācīšanās traucējumiem un akadēmiskām grūtībām kādā mācību priekšmetā.
IZM un VISC darbinieku zināšanu un pieredzes bagāža, kas tika piedāvāta darba grupai, bija ļoti „plāna”. Pro Futuro aicināja darba grupas vadību sniegt pārskatu par līdzšinējo atbalsta pasākumu piemērošanas pieredzi Latvijas skolās, jo to piemērošanu jau daudzus gadus nosaka licencētas speciālās programmas gan speciālajās, gan vispārizglītojošajās skolās. Valsts speciālo programmu realizācijā iegulda būtiskus valsts līdzekļus. Šāds pārskats netika sniegts. Tāpat netika sniegts kaut cik izsmeļošs pārskats (tikai neliela prezentācija par Lietuvu) par citu valstu atbalsta pasākumu pieredzi. Netika analizēta mēŗka grupa – tās lielums, atbalsta pasākumu pieejamība, tās pieredze un vajadzības. Darba grupas lēmumu noteica viedokļi, ne zināšanas.
Kopumā – pašreiz tiek radīts skolēniem pilnīgi neefektīvs un nepieejams un pašas IZM uzstādījumiem par vienlīdzīgām iespējām izglītībā un IZM „Informatīvajā ziņojumā par izglītības sistēmas strukturālās reformas norisi un plānotajiem pasākumiem tās tālākai īstenošanai” (2009) minētajā mikromenedžmenta darbību mazināšanā (skolas līmeņa lēmumu pieņemšanas skolu vietā) neatbilstošs regulējums. Kā uzrāda Pro Futuro 4 gadu laikā uzkrātā pieredze, lielākā daļa specifisku mācīšanās traucējumu Latvijā netiek identificēti un PMK atzinumi vairumā gadījumu pasliktina, ne uzlabo skolēna stāvokli izglītībā – skolēns tiek stigmatizēts, pakļauts pilnīgi voluntāriem pedagoģiskiem lēmumiem, tajā pašā laikā nesaņemot nekādu sistēmisku, specifisku un dokumentētu palīdzību.
