Disleksija

Starptautiskā Disleksijas asociācija (www.interdys.org) disleksiju definē šādi:

Disleksija ir neirobioloģiskas izcelsmes specifisks mācīšanās traucējums. To raksturo grūtības precīzi un/vai tekoši izlasīt vārdus un vājas pareizrakstības prasmes. Šīs grūtības parasti nosaka deficīts fonoloģiskajās prasmēs. Lasīšanas grūtības bieži ir negaidītas, salīdzinot ar citām cilvēka kognitīvajām spējām un labu, vecumam atbilstošu apmācību. Disleksijas sekundārās sekas var ietvert grūtības saprast lasīto un samazinātu lasīšanas pieredzi, kas savukārt ietekmē vardu krājuma attīstību un vispārējās zināšanas.*

Lai arī šo disleksijas definīciju izmanto vairums Rietumvalstu, Latvijā to joprojām ignorē, disleksiju pēc padomju pedagoģijas un psiholoģijas parauga saistot ar skolēna/cilvēka zemām vai pazeminātām kopējām spējām (IQ). Padomju pedagoģija (tāpat kā visas citas post padomju valstis) disleksiju saistīja tikai ar garīgo atpalicību, tāpēc masu izglītības skolotājiem nekas par to netika mācīts, jo disleksija un masu izglītība bija viena otru izslēdzošas lietas. Tāpēc arī Latvijā joprojām disleksiju ignorē vidēju, labu un jo īpaši – ļoti augstu spēju skolēniem. Latvijas vidējā izglītībā vairs nav skolēnu ar disleksiju un citiem specifiskiem mācīšanās traucējumiem, par augstāko izglītību pat nerunājot.

Latvijas nozares speciālisti joprojām nav spējuši un gribējuši nodefinēt, kuri lasīšanas komponenti veido fonoloģisko disleksiju latviešu valodā un noteikt šo kritēriju vecuma normas; disleksija Latvijā joprojām ir tas, kam katrs speciālists izvēlas ticēt. Latvijā nav datu par to, cik skolēniem ir disleksija. VISC norādītie pedagoģiski medicīnisko komisiju noteiktie 106 gadījumi kopš 2008. gada ir gan maz ticami, jo komisijas vispār nenosaka diagnozes, bet jau speciālista noteiktu diagnozi aizslepeno ar speciālās programmas kodu, gan realitātei neatbilstoši, jo fonoloģiskā disleksija ir pasaulē visizplatītākais specifiskais mācīšanās traucējums, kas skar 5-10% visas populācijas. Tādejādi VISC norādītie 106 gadījumi jeb 0,00053% pierāda vienīgi to, cik ļoti disleksijas definēšana un noteikšana Latvijā ir falsificēta un manipulēta. Datu trūkums jebkurā nozarē pierāda to, ka sistēma grib ignorēt šos datus/realitāti. Latvijā absolūtam vairākumam skolēnu ar disleksiju tā vispār nav noteikta, par jebkādu sistēmisku pedagoģisku un IKT atbalstu visā izglītības procesā pat nerunājot.

Citi lasīšanas traucējumi, ietverot fonoloģisko disleksiju, veido ap 20% populācijas – gan starptautiski, gan Latvijā. To regulāri apstiprina OECD SSNP dati, kur 17-21% Latvijas 15-gadīgu jauniešu nav funkcionālas lasītprasmes.

Daži nozares speciālisti turpina uzspiest disleksijas medicīnisku noteikšanu, lai gan tas ir ne tikai nezinātniski un līdz ar to neiespējami (disleksijai nav nekādu medicīnisku simptomu!), bet šādu tās identifikāciju neparedz arī spēkā esošais tiesiskais regulējums. MK Noteikumi Nr. 709 (1. pielikums) norāda, ka disleksiju nosaka izglītības vai klīniskais psihologs, vai logopēds. Dažu Latvijas speciālistu (Vabale, Tūbele) gadiem ilgi uzspiež vecākiem vest savus bērnus pie ārstiem (neirologs, psihiatrs), kuri nespēj disleksiju ne noteikt, ne sniegt pētnieciski pierādītas pedagoģiskas rekomendācijas, kā uzlabot skolēnu apmācību un kompensāciju skolā.

Lai arī VISC ir publiski apgalvojis, ka disleksiju Latvijā nosaka ar DIBELS un LMST testiem, realitātē speciālisti primāri izmanto IQ testus – ja to rezultāts ir labs, tad skolēna lasīšanas un rakstīšanas problēmas tiek ignorētas. VISC nesniedz vecākiem un skolu personālam informāciju, kur ir pieejami bezmaksas DIBELS un LMST testi, jo vairums speciālistu, pašus testu izstrādātājus ieskaitot, ir tos norpivatizējuši un piedāvā vecākiem par maksu (100-140 eiro) savās privātpraksēs.  Tas viss neskatoties uz to, ka abi testi ir izstrādāti par publiskiem līdzekļiem – VISC administrēta ESF projekta ietvaros, – un tiem ir jābūt pieejamiem bez maksas. Par  šiem testiem un to pieejamību nezina ne tikai vecāki, bet arī novadu skolu valdes, skolu administrāciju pārstāvji, logopēdi, psihologi, speciālie pedagogi un priekšmetu skolotāji. Informācija par iespēju veikt testus tiek nodota no “mutes mutē” – vieni privāti praktizējoši psihologi, kas reizē ir arī pedagoģiski medicīniskajās komisijās (piem., Razgaila Rīgā) iesaka vecākiem atkal tikai privāti praktizējošus logopēdus (piem., Vabale), kura “vienīgā protot strādāt ar “tādiem bērniņiem”’. Vabale veic DIBELS testu, kas latviski ir normēts 1.-3. klasei, arī 7. klases skolēnam, kas ne vien ir pedagoģiski absurdi, bet arī pilnīgi pārkāpj jebkuru profesionālo ētiku. Tāpat Vabale ir slavena ar skolēnu testu rezultātu demonizēšanu (padarīšanu sliktākiem, nekā tie ir patiesībā), jo pati uzreiz piedāvā dotajam skolēnam ļoti dārgas privātstundas lasīšanā. Nav nekādu pierādījumu, ka viņas stundas ir efektīvas un tiešām mazina skolēna disleksiju/disgrāfiju.

Ieteikums vecākiem – 1) ziniet tiesisko regulējumu un neļaujiet ar sevi manipulēt – vest savus bērnus pie speciālistiem, kuri nespēj noteikt disleksiju vai disgrāfiju, vai citus lasīšanas vai rakstīšanas traucējumus, 2) meklējiet speciālistus, kas testus (gan abus iepriekš nosauktos, gan jebkurus citus) veic bez maksas, lai izpētes dati netiktu manipulēti pakalpojuma sniedzēju interesēs un lai tie (speciālisti) neatrastos interešu konfliktā (paši par samaksu veic testus, paši izsniedz pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumu) un 3) jautājiet speciālistiem, ko tieši viņi mēģinās noteikt, veicot katru konkrēto testu – kuru disleksijas kritēriju viņi mēģinās noteikt un mērīt. Kamēr speciālists pats nesaprot, ko viņš mēģinās noteikt un kā konkrētais kritērijs raksturo disleksiju, viņa veiktajām pārbaudēm nav jēgas.

Turklāt, DIBELS 1) vispār nav disleksijas diagnostikas instruments, bet gan lasītapmācības/sākumskolas skolotāja instruments, lai monitorētu katra individuālā skolēna lasītprasmes izaugsmi, salīdzinot ar klasesbiedriem (tam nevar būt vecuma, tikai klases norma, jo katra klase lasītprasmē var progresēt atšķirīgi), un 2) Latvijā DIBELS ir normēts nevis visai attiecīgā vecuma skolēnu populācijai, bet tikai skolēniem ar mācīšanās traucējumiem, kas pēc Latvijas standarta ir skolēni ar pazeminātām spējām, tā kā DIBELS normas nav attiecināmas uz visu skolēnu populāciju.

Diemžēl disleksija Latvijā turpina būt mistificēta, demonizēta un marginalizēta, neskatoties uz milzīgajiem valsts budžeta un ES struktūrfondu līdzekļiem, kas jau vairākus plānošanas periodus tiek ieguldīti specaiālajā izglītībā. Diemžēl arī šī perioda 36 milj. ES līdzekļu nesola kaut mazāko uzlabojumu skolēnu ar disleksiju izglītības uzlabošanā un mūsdienīgošanā. IZM un VISC ierēdņi un nozares speciālisti nikni pretojas gan audio mācību grāmatu, gan individuāla IKT, gan digitālu eksāmeu darbu ieviešanai, gan tam, lai atteiktos no absurdās speciālo programmu licencēšanas kārtības, speciālo vajadzību finansējumu piesaistot skolēnam, lai kurā skolā un kurā izglītības pakāpē viņš arī mācītos, vidējo un augstāko ieskaitot.

Eva Birzniece, dr. philol., Latvijas Disleksijas biedrības valdes priekšsēdētāja. Citēšanas vai pārpublicēšanas gadījumā atsauce obligāta.

2019. gada 24. februārī