Pēc 2006.g. OECD lasītprasmes pētījuma datiem 21% Latvijas 15 gadīgu skolu audzēkņu paliek vai nu zem jebkura lasītprasmes kompetences līmeņa no 5, vai ir 1.kompetneces līmenī. Tiek uzskatīts, ka šajos līmeņos cilvēkam nav funkcionālas lasītprasmes (ja arī viņš tekstu spēj izlasīt, viņš nesaprot, ko tas nozīmē.). Tā kā nav nekāda pamata uzskatīt, ka Latvijā nav cilvēku ar nopietniem lasīšanas traucējumiem. Latvijas specifika ir tā, ka šie cilvēki nesaņem praktiski nekādu atbalstu izglītībā (izlīdzinoši, intensīvi lasītapmācības kursi, atbalsta pasākumi un adaptīvās tehnoloģijas – speciāli teksta redaktori, audio grāmatas, balss sintezatori).
Disleksija ir specifisks lasīšanas procesa traucējums, kam ir neirobioloģiska izcelsme. Cilvēkiem ar disleksiju ir grūti sapludināt vārdus zilbēs, zilbes vārdos, precīzi un / vai ātri lasīt. Cilvēkiem ar disleksiju parasti ir arī grūtības rakstīt – viņi izlaiž burtus, jauc to kārtību, jauc vārda skaņu un zilbju sastāvu; tā ir disgrāfija.
Lasīšanas traucējumiem nav nekāda sakara ar intelektu; vairumam cilvēku ar specifiskiem lasīšanas traucējumiem ir vidējs vai augstāks par vidējo intelekts.
Nav skaidri izteiktas robežas starp nespecifiskiem un specifiskiem lasīšanas traucējumiem. Par šo robežu vienojas katrā valstī atšķirīgi – dažās uzskata, ka disleksija ir 2%, citās – ka 5 vai 7% no populācijas jeb daļa no smagākajiem lasīšanas traucējumu gadījumiem.
Tomēr – neatkarīgi no tā, vai tas ir specifisks vai nespecifisks traucējums, tā ir objektīva problēma (nevis cilvēka izvēle), un viņam pilnvērtīgai izglītībai un profesionālajai izaugsmei ir nepieciešami atbalsta pasākumi.
