Augstā maksa par sliktu izglītības politiku (jeb vai IZM ierēdņi ir kompetenti?)
Apskatīt komentārus (8)
30.12.2011
Augstā maksa par sliktu izglītības politiku (jeb vai IZM ierēdņi ir kompetenti?)
Thomas Schmit, Latvijas Disleksijas biedrība
Prakse atstāt skolēnu uz atkārtotu mācību gadu, iegūstot vispārējo izglītību, starptautiski ir pretrunīga. Tomēr kopējais viedoklis ir, ka katrs atkārtots mācību gads ir skolēnu sociāli degradējošs un valstij un pašam skolēnam ekonomiski dārgs. Dažas valstis, piemēram, Norvēģija, Dānija un Dienvidkoreja ir aizliegušas atstāšanu uz otru gadu, kamēr virknē citu valstu barjeras skolēna atstāšanai uz otru gadu ir ļoti augstas. Latvijā to skolēnu skaits, kam vienā klasē jāmācās vairākkārt, pēdējos divos gados ir būtiski pieaudzis. Oktobrī Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāve, Vispārējās izglītības nodaļas vadītāja, Inita Juhņēviča, publiski sniedza kļūdainu un maldinošu problēmas analīzi.
Saskaņā ar pētījumiem daudzās valstīs un daudzās izglītības sistēmās atstāšana uz otru gadu ir ekonomiski dārga vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, valsts apmaksā skolēnam papildus mācību gadu. Otrkārt, arī skolēna ģimenei ir papildus izdevumi, lai skolotu savu atvasi vienu gadu ilgāk nekā vairumu pārējo jauniešu. Treškārt, gan skolēns, gan viņa ģimene un valsts zaudē vismaz viena gada ienākumus un ar tiem saistītos nodokļus, jo jaunais cilvēks vismaz gadu vēlāk iesaistās darba tirgū.
Atstāšana uz atkārtotu mācību gadu ir arī sociāli degradējoša, jo skolēns tiek mākslīgi nodalīts no savu vienaudžu grupas, un viņam tiek atņemts tas statuss, kas viņam bija šajā grupā. Tas ir īpaši liels risks nelielās apdzīvotās vietās, kur atstāšana uz otru gadu jaunajam cilvēkam rada spēcīgu un noturīgu neveiksminieka zīmi. Sociālo degradāciju bieži pastiprina atbiršana no skolas; pētījumu apliecina, ka skolēniem, kas kaut vienu reizi ir atstāti uz otru gadu, par 50% samazinās iespēja jebkad iegūt vidējo izglītību.
Atstāšana uz otru gadu ir arī akadēmiski degradējoša. Skolēnam, kas reiz atstāts uz otru gadu, ir lielāka varbūtība tikt atstātam uz otru gadu arī otru un pat trešo reizi. Latvijā zaudējumi uzslāņojas viens otram, jo arī otrajā gadā tajā pašā klasē apmācības ziņā vairumā gadījumu nekas nemainās, tā kā mūsu izglītības sistēmā nepastāv prasība atkārtota mācību gada gadījumā nodrošināt skolēnam skolas līmenī saskaņotu individualizētu apmācību. Tādējādi tiem skolēniem, kam ir noturīgas grūtības kāda priekšmeta apguvē, atkārtojot mācību gadu, ne vide, ne mācību vielas apguves metodika nemainās. Īpaši apdraudēti Latvijā ir skolēni ar identificētām un vairumā gadījumu neidentificētām speciālām vajadzībām, piemēram, disleksiju, jo vairums no viņiem nesaņem vajadzīgo pedagoģisko palīdzību un pārbaudes formu modifikācijas, līdz ar to atkārtots mācību gads skolēna stāvokli tikai pasliktina. Tas it kā apstiprina gan pašam skolēnam, gan viņa klasesbiedriem un skolotājiem, ka viņš ir mazāk spējīgs nekā viņa vienaudži, lai arī lasīšanas traucējumi ir arī akadēmiski spējīgiem un ļoti spējīgiem skolēniem.
Vēl viena satraucoša tendence ir milzīgais zēnu pārsvars otrgadnieku rindās. Lai arī IZM kopš 2006.g. vairs nenodrošina publisku piekļuvi šiem datiem, tomēr deviņu pēdējos mācību gados, par kuriem informācija ir pieejama, zēni veido 70% no otrgadniekiem un trešgadniekiem. Šis skaitlis skaidri norāda uz to, ka pašreizējā atkārtota gada politika ir īpaši nežēlīga un diskriminējoša pret zēniem.
2009., 2010. gadā un atkal 2011. gadā, kad IZM mainīja politiku pārcelšanai nākamajā klasē MK noteikumos un Vispārējās izglītības likumā, padarot to vieglāku, biedrībaPro Futuro un Latvijas Jaunatnes padome (2011. g. arī Meierovica biedrība Par progresīvām pārmaiņām) norādīja uz riskiem, ko sev līdzi nes plašas iespējas skolēnus atstāt uz atkārtotu mācību gadu. Visos trīs gadījumos IZM pilnībā ignorēja vietējos un starptautiskos pētījumus un NVO viedokli, lai arī sabiedrības pārstāvji veica analītisku darbu, kas būtu bijis jāizdara pašai IZM, rosinot būtiskas un dārgas izglītības politikas izmaiņas ar tālejošām sekām.
Latvijā skolēna atstāšana uz otru gadu ir ļoti izplatīta prakse. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem 2010/11.m.g. uz atkārtotu mācību gadu tika atstāti 8 133 skolēni, kas ir par 21% vairāk nekā 2009./2010. m.g. Tas nav nekas negaidīts, jo grozījumi noteikumos paredz, ka vidusskolas klasēs skolēns tiek atstāts uz otru gadu ar vienu nesekmīgu atzīmi, un arī citās klašu grupās atkārtots mācību gads ir vieglāk piemērojams nekā tas bija agrāk. Īpaši satraucošs ir 41% otrgadnieku pieaugums pirmajā klasē, salīdzinot ar iepriekšējo mācību gadu (no 623 līdz 881). IZM, izjūtot sabiedrības un mediju spiedienu par šo situāciju, mēģināja to analizēt un padarīt nevainīgāku IZM mēnešraksta oktobra numurā.
Savā intervijā (no raksta formāta nav skaidrs, kas tad ir bijis intervētājs, ja tāds vispār ir bijis) Inita Juhņēviča īpaši komentē otrgadnieku pieaugumu pirmajā klasē pēdējā mācību gada laikā. Šajā intervijā ir vairākas dīvainas lietas. Pirmkārt, Juhņēvičas kundze izvēlas analizēt tikai otrgadnieku pieaugumu pirmajā klasē, nevis kopējo otrgadnieku pieaugumu par 21% visās citās klasēs kopā. Augstā IZM ierēdne apgalvo, ka salīdzinot ar 2009./2010.m.g., kopējais otrgadnieku skaits ir nedaudz pieaudzis. Es tiešām ļoti šaubos, vai vairums cilvēku 21% kopējo otrgadnieku skaita pieaugumu un 41% pieaugumu pirmajā klasē klasificēs kā nelielu pieaugumu. Tas ir ļoti būtisks pieaugums, kas raisa patiesu satraukumu.
Juhņēvičas kundze turpina savu interviju ar selektīvu un neprecīzu skaitļu izvēli un kļūdainu to interpretāciju. Viņa rūpīgi lieto terminu otrgadnieki, lai arī Centrālās statistikas pārvaldes dati ir par otr un trešgadniekiem, kur nav iespējams nošķirt tos skolēnus, kas tajā pašā klasē mācās divus vai trīs gadus. Zīmīgi, ka pirms pāris gadiem informāciju par otrgadnieku un trešgadnieku skaitu IZM ievietoja arī savā mājas lapā; kopš 2006./2007. mācību gada tas vairs netiek darīts. Dati ir pieejami CSP mājas lapā, bet liekas, ka ir mainījusies datu vākšanas metodoloģija, jo IZM sniedz datus par otrgadnieku skaitu mācību gada beigās, bet CSP dati ir par mācību gada sākumu, un dažos gados šie skaitļi atšķiras par vairākiem tūkstošiem skolēnu. Otrgadnieku skaits, ko izmanto Juhņēvičas kundze, ir daudz mazāks par reālo skaitu arī tāpēc, ka tas neuzrāda tos skolēnus, kam mācību gads ir jāatkārto trešo un dažos gadījumos pat ceturto reizi. Būtu interesanti uzzināt, kā atbildīgā ierēdne ir ieguvusi šo skaitli un kāpēc viņa izmanto šos datus, nevis pilnu statistiku, kas uzrāda visu to skolēnu skaitu, kas ir cietuši no atkārtota mācību gada. Arī pirms diviem gadiem, kad sižetu par otrgadību pēc biedrības Pro Futuro aicinājuma veidoja Latvijas Neatkarīgā televīzija (LNT), ierēdnei nebija atbildes uz šo jautājumu.
Lai pierādītu, ka otrgadības prakse Latvijā atbilst starptautiskajām normām, Juhņēvičas kundze salīdzina Latvijas datus ar citu valstu datiem, kas iegūti OECD PISA pētījumā. Šajā pētījumā skolēniem tika jautāts, vai viņi visos savos skolas gados jebkad ir tikuši atstāti uz otru gadu. Juhņēvičas kundze apgalvo, ka apmēram 2,5% Somijas skolēnu katru gadu tiek atstāti uz otru gadu, un ka tas ir ļoti tuvs rādītājs apmēram 2,8% Latvijā. Pirmajā acu uzmetienā liekas, ka tas ir adekvāts salīdzinājums. Bet tas tāds nav. Juhņēvičas kundze mēģina salīdzināt Latvijas ikgadējo otrgadnieku skaitu ar Somijas kopējo (kumulatīvo) otrgadnieku skaitu. Un, protams, ja tiek izmantos arī Latvijas kumulatīvais uz otru gadu atstāto skolēnu skaits, salīdzinājums ne tuvu nav labvēlīgs Latvijai. Kad OECD pētnieki vaicāja Latvijas skolēniem, vai viņi jebkad ir atstāti uz otru gadu, atsaucās 11% Latvijas skolēnu. Īstais salīdzinājums ir tāds, ka visā savas izglītošanās laikā uz otru gadu tiek atstāti 2,8% Somijas un 11% Latvijas skolēnu. Tas nav Latvijai glaimojošs salīdzinājums.
Ja 2011./2012. mācību gada sākumā Latvijas skolās bija 216 307 skolēni, izmantojot OECD statistiku, 23 800 no viņiem kaut kad savā skolas dzīvē ir tikuši atstāti uz atkārtotu mācību gadu. Ja Latvijā tiešām būtu Somijai pielīdzināma izglītības politika un attieksme pret atkārtotu mācību gadu, tad Latvijā tikai 6 100 skolēnu būtu cietuši no atkārtota mācību gada.
Zinot, ka vidējais valsts budžeta finansējums uz skolēnu gadā ir vidēji 677,4 Ls, tad atkārtota gada piemērošanai tiem skolēniem, kas pašreiz sēž skolas solā, valsts vairāku gadu garumā ir iztērējusi 16 122 120 latu, turklāt bez jebkādas analīzes, vai šis finansiālais ieguldījums un pats atkārtotais gads ir devis kādus pozitīvus rezultātus. Tas pierāda to, ka iepriekšējo ministru vadītā IZM savus lēmumus ir balstījusi uz ļoti paviršu situācijas analīzi, un liek šaubīties par to, cik kompetenti un godprātīgi ir augsta līmeņa IZM ierēdņi, kas gadiem ilgi pamato un veido izglītības politiku Latvijā.
P.S. Šodien publicētajā IZM decembra ziņu izdevumā Inita Juhņēviča jau runā par otrgadības negatīvo ietekmi uz skolēniem un atsaucas uz 11% Latvijas skolēnu, kas tiek atstāti uz otru gadu, lai arī tieši neatsauc savu rupjo kļūdīšanos oktobra mēnešrakstā, salīdzinot otrgadības skaitļus Latvijā un Somijā.
Atpakaļ